Šveice

Mediācija ir brīvprātīgs process, kurā konfliktējošās puses ar neitrālas trešās personas palīdzību, pašas mēģina atrast konstruktīvu konflikta risinājumu.
Mediators, savukārt, ir neitrāls starpnieks sarunās starp divām konfliktējošām pusēm. Neuzspiež savu viedokli. Liek paskatīties savādāk. Vada procesu.

Laikam C daļā esmu izvēlējusies ne gluži to piemērotāko priekšmetu, jo par neitrālu, šķiet, mani nesauktu neviens.
Būs jāmācās. Būt neitrālai. Kā Šveicei.

Gribu.

Galvā valda milzīgs juceklis.
Tik ļoti gribas aizbraukt uz mājām-mājām un aiziet pāris stundas pasēdēt mežā un padomāt. Vai arī aiziet paskriet. Gribu kādam pasūdzēties. Gribu viena pati izēst veselu kasti saldējuma. Gribu uzcept ārkārtīgi šokolādainu kūku un padalīties ar citiem. Gribu kaut ko darīt, lai man nebūtu tik ļoti daudz jādomā. Gribu nemocīties sirdsapziņas pārmetumos. Bet visvairāk man gribētos, lai kāds man pasaka priekšā, ko darīt. Lai kāds izdara izvēli manā vietā. Vai arī vienkārši saprastu. Mierā un klusumā, visu laiku neatgādinot, ka nevar izvēlēties manā vietā. Vai pilnīgi pretēji - daudz un dikti runājot riņķī un apkārt par visu ko, bet tajā pat laikā par neko. Lai novērstu domas.

Vot tā. Tik vienkārši.

Pietiek plūst pa straumi un ļauties visam, kur tā mani aiznes.
Jāsāk airēt!

Rīts.

Tik ļoti negribas līst laukā no gultas. Te ir tik silti, bet istabā ļoti vēss. Atskrien runcis un sasveicinās ar mani. Apmet pāris lokus manā gultā, un galu galā ieritinās man blakus uz spilvena. Nu mīļš mans runcis, mīļš. Liels, resns un pūkains. Un vienmēr ir klāt, kad vajag.


Pusdienlaiks.

Pēc nelielas snauduļošanas un vēl pāris sērijām, saņemos un izlienu no segapakšas. Aiztipinu līdz virtuvei, lai dabūtu sev ielu tējas krūzi.
Nedaudz ieēdu un izeju laukā.

Elpu aizraujošs skats. Un aukstums.
Nedaudz saraustu mēteli, aukstumam nez kā izdodas ielavīties arī zem tā. Bet man vajag padomāt, tāpēc dodos pa izrakto taciņu prom no mājām. Pat mazākā kustība dzirdama skaidri un skaļi. Visapkārt pilnīgs klusums, tikai zem katra mana soļa sniega gurkstoņa atskan visā mežā. Kaut kur tālumā atskan krakšķis - pat kokiem ir auksti. Bet es soļoju tālāk un apbrīnoju skatu, kas paveras. Cik labi tomēr ik pa laiciņam šeit atgriezties! Esmu jau gandrīz galā, tālāk jābrien pa sniegu. Neviens šeit nav nācis. Vismaz kopš pēdējās reizes, kad snidzis. Parasti tas mani nedaudz kaitina, sniegā atstātās pēdas, bet šoreiz es priecājos, jo skaidri zinu, ka Manā vietiņā neviena nebūs.
Aizveru acis un dziļi ieelpoju. Brr, cik auksts! Bet bez aukstuma šeit viss izskatītos citādi. Piesēžu uz "soliņa", ko mans nezināmais kaimiņš viņvasar tur uzcēlis. Sākumā bija žēl, bet smaidiņi smiltīs lika pasmaidīt. Vēl tagad liek, ja iznāk netīši par to aizdomāties. Atveru acis un klausos. Un domāju.
Iznāk atkal nodrebināties. Varbūt laiks iet mājās? Bet negribas. Tik reti iznāk līdz šejienei atnākt. Un tomēr - pirkstiņi salst. Aizveru acis un vēlreiz dziļi ieelpoju. Pagriežos un dodos atpakaļ pa tikko sniegā iemīto taku. Un apsolos sev, ka nākamreiz arī centīšos atnākt.


Pēcpusdiena.

Jau atkal iekārtojos savā stūrītī. Runcis, gluži kā zinādams, atskrien un ieritinās man klēpī. Personīgais sildītājs. Tik skaļi maļ savas dzirnaviņas. Man prieks, ka man viņš ir. Pat, ja biežāk neesmu nekā esmu mājās.
Noskatos seriāla pēdējo sēriju. Un paliek nedaudz skumji. Laikam jau nevar vēlēties, lai beigas būtu tādas, kādas tās iedomājies tu pats.
Nevajag samierināties ar mazāk nekā esi pelnījis.


Vakars.

Sēžu un lasu žurnālu. Atkal izdodas aizdomāties. Pārbaudu krāsni un vēl pēdējo reizi šovakar pielieku to pilnu ar malku. Ir jau vēls, bet nu būs jāgaida līdz krāsns izkursies, lai varu to aizšaut ciet, citādi vējš pa nakti izpūtīs jau tā knapo istabas siltumu.
Uztaisīšu vēl vienu tējas tasi. Bet ūdensspainis tukšs. Saģērbjos. Izeju laukā un jau atkal elpa aizraujas. Izklausīsies muļķīgi, bet nekur nav tik skaistas debesis, kā te. Pat nevajag vērties uz augšu - viss vizuļo. Aizeju līdz akai un smeļu ar spaini ūdeni. Bet vienīgais, ko izdodas iesmelt, ir pāris ledus gabali. Laikam tiešām auksts. Kaut kā palēnām izdodas spaiņus piepildīt, un lēnā solī dodos atpakaļ uz māju. Uz sliekšņa apstājos un vēlreiz paveros apkārt - nenoturos un pasmaidu.
Nodauzu sniegu no zābakiem, ienesu spaiņus iekšā un aizveru aiz sevis durvis.

Saņemies!

Liela, smaga nopūta. Un smaids. Tāds maziņš, maziņš. Pat, ja nav īsti par ko.
Tu to vari! Tam tikai tā kārtīgi jānotic :)

2011

Redz. Jaunajā gadā jātiek vaļā no sliktajām vecā gada lietām. Vislabāk to darīt jau vecā gada nogalē. Bet labāk vēlāk nekā nekad, vai ne?

Ne vienmēr vajag apņemties ko jaunu. Dažreiz pietiek ar to pašu.

Un, ja tomēr parādās apņemšanās, nevajag gaidīt jaunu gadu, lai to realizētu.

Kā vienā jaunā gada apsveikumā bija teikts: "Pietiek apņemties, laiks darīt! Un kad vēl labāk kā 2011.?"

Smaidi! :)

Murr!

"Es vēlēšu Tev, ko vāverei vēl:
Lai neuzkrīt čiekurs uz galvas,
Lai visam mūžam nepietrūkst
Garšīgās riekstu halvas!"
/O.Skuja/


Ai, nu Tu noteikti pasmaidīji :)


Nu jau gandrīz aizgājušo gadu janvārī kāds nodēvēja par "Iespēju" gadu. Kurš kādu no savām ir palaidis garām, kurš pēdējā brīdī paspējis noķert aiz astes, kurš sagrābis abām rokām, pieķēries un neparko nelaiž vaļā, nav īsti svarīgi. Nāk jauns gads ar jaunām iespējām. Vesels gads burvīgu dienu, saules un smieklu.


Paldies par visiem jaukajiem mirkļiem šajā gadā. Lai nākamais tikpat laimīgs kā iepriekšējais. Nu, varbūt nedaudz laimīgāks ^^

Jūs jau tāpat zināt, cik forši esat ;)

Murr!