Rīts.

Tik ļoti negribas līst laukā no gultas. Te ir tik silti, bet istabā ļoti vēss. Atskrien runcis un sasveicinās ar mani. Apmet pāris lokus manā gultā, un galu galā ieritinās man blakus uz spilvena. Nu mīļš mans runcis, mīļš. Liels, resns un pūkains. Un vienmēr ir klāt, kad vajag.


Pusdienlaiks.

Pēc nelielas snauduļošanas un vēl pāris sērijām, saņemos un izlienu no segapakšas. Aiztipinu līdz virtuvei, lai dabūtu sev ielu tējas krūzi.
Nedaudz ieēdu un izeju laukā.

Elpu aizraujošs skats. Un aukstums.
Nedaudz saraustu mēteli, aukstumam nez kā izdodas ielavīties arī zem tā. Bet man vajag padomāt, tāpēc dodos pa izrakto taciņu prom no mājām. Pat mazākā kustība dzirdama skaidri un skaļi. Visapkārt pilnīgs klusums, tikai zem katra mana soļa sniega gurkstoņa atskan visā mežā. Kaut kur tālumā atskan krakšķis - pat kokiem ir auksti. Bet es soļoju tālāk un apbrīnoju skatu, kas paveras. Cik labi tomēr ik pa laiciņam šeit atgriezties! Esmu jau gandrīz galā, tālāk jābrien pa sniegu. Neviens šeit nav nācis. Vismaz kopš pēdējās reizes, kad snidzis. Parasti tas mani nedaudz kaitina, sniegā atstātās pēdas, bet šoreiz es priecājos, jo skaidri zinu, ka Manā vietiņā neviena nebūs.
Aizveru acis un dziļi ieelpoju. Brr, cik auksts! Bet bez aukstuma šeit viss izskatītos citādi. Piesēžu uz "soliņa", ko mans nezināmais kaimiņš viņvasar tur uzcēlis. Sākumā bija žēl, bet smaidiņi smiltīs lika pasmaidīt. Vēl tagad liek, ja iznāk netīši par to aizdomāties. Atveru acis un klausos. Un domāju.
Iznāk atkal nodrebināties. Varbūt laiks iet mājās? Bet negribas. Tik reti iznāk līdz šejienei atnākt. Un tomēr - pirkstiņi salst. Aizveru acis un vēlreiz dziļi ieelpoju. Pagriežos un dodos atpakaļ pa tikko sniegā iemīto taku. Un apsolos sev, ka nākamreiz arī centīšos atnākt.


Pēcpusdiena.

Jau atkal iekārtojos savā stūrītī. Runcis, gluži kā zinādams, atskrien un ieritinās man klēpī. Personīgais sildītājs. Tik skaļi maļ savas dzirnaviņas. Man prieks, ka man viņš ir. Pat, ja biežāk neesmu nekā esmu mājās.
Noskatos seriāla pēdējo sēriju. Un paliek nedaudz skumji. Laikam jau nevar vēlēties, lai beigas būtu tādas, kādas tās iedomājies tu pats.
Nevajag samierināties ar mazāk nekā esi pelnījis.


Vakars.

Sēžu un lasu žurnālu. Atkal izdodas aizdomāties. Pārbaudu krāsni un vēl pēdējo reizi šovakar pielieku to pilnu ar malku. Ir jau vēls, bet nu būs jāgaida līdz krāsns izkursies, lai varu to aizšaut ciet, citādi vējš pa nakti izpūtīs jau tā knapo istabas siltumu.
Uztaisīšu vēl vienu tējas tasi. Bet ūdensspainis tukšs. Saģērbjos. Izeju laukā un jau atkal elpa aizraujas. Izklausīsies muļķīgi, bet nekur nav tik skaistas debesis, kā te. Pat nevajag vērties uz augšu - viss vizuļo. Aizeju līdz akai un smeļu ar spaini ūdeni. Bet vienīgais, ko izdodas iesmelt, ir pāris ledus gabali. Laikam tiešām auksts. Kaut kā palēnām izdodas spaiņus piepildīt, un lēnā solī dodos atpakaļ uz māju. Uz sliekšņa apstājos un vēlreiz paveros apkārt - nenoturos un pasmaidu.
Nodauzu sniegu no zābakiem, ienesu spaiņus iekšā un aizveru aiz sevis durvis.