Galvā valda milzīgs juceklis.
Tik ļoti gribas aizbraukt uz mājām-mājām un aiziet pāris stundas pasēdēt mežā un padomāt. Vai arī aiziet paskriet. Gribu kādam pasūdzēties. Gribu viena pati izēst veselu kasti saldējuma. Gribu uzcept ārkārtīgi šokolādainu kūku un padalīties ar citiem. Gribu kaut ko darīt, lai man nebūtu tik ļoti daudz jādomā. Gribu nemocīties sirdsapziņas pārmetumos. Bet visvairāk man gribētos, lai kāds man pasaka priekšā, ko darīt. Lai kāds izdara izvēli manā vietā. Vai arī vienkārši saprastu. Mierā un klusumā, visu laiku neatgādinot, ka nevar izvēlēties manā vietā. Vai pilnīgi pretēji - daudz un dikti runājot riņķī un apkārt par visu ko, bet tajā pat laikā par neko. Lai novērstu domas.
Vot tā. Tik vienkārši.
